Ļaujoties šokolādes fenomena šarmantajiem labirintiem

Miera ielas šarms ir neapstrīdams, un, protams, savaldzina arī uz šīs ielas mītošā “Laimas” šokolādes fabrika. Rīdzenieki zina, ka šokolādes smarža ir daļa no Rīgas. Ikviens nojauš, kad “Laimā” maļ kakao pupiņu, kas ir šokolādes galvenā sastāvdaļa, kārtējo partiju. Šo smaržu nesaujauksi ne ar ko citu. Kakao pupiņas jau izsenis bijis fenomens. Senās amerikāņu iezemiešu ciltis atklāja to noslēpumu un uzskatīja to par “dievu dzērienu”, “brūno zeltu”. Arī pēc tam, kad šis brūnais dārgums tika ievests Eiropā, indiāņu recepti gan krietni pamainot, tā vērtība tikai auga. Saberzto indiāņu kakao un čili pulveri pārveidoja jaunā kvalitātē, pievienojot tam gan pienu, gan cukuru, un varēja sākties šokolādes uzvaras gājiens visā Eiropā. Aizsākumos šokolāde bija luksusa prece, pieejama tikai bagātākajiem sabiedrības slāņiem. Par divām kakao pupiņu pākstīm varēja nopirkt vienu vergu. Tā kā vienā kakao pupiņu pākstī ir aptuveni 8 pupiņas, varam spriest, cik vērts bija cilvēks un, cik vērtīgas skaitījās kakao pupiņas.

Tā nu arī staburadzes bija nolēmušas pulcēties un labprātīgi ļauties šokolādes aromāta, vēstures, garšas un mistisko īpašību valdzinājumam, dodoties ekskursijā uz “Laimas” šokolādes fabrikas muzeju.

Atceros, ka mazotnē vēl paspēju pabūt to skolnieku vidū, kas tika vadāti pa pašu ražotni un varēja ēst konfektes, cik tik lien, kas tajā brīdī tika ražotas. Kā arī varēja iegrābties lazdu riekstu maisos, kas fabrikā bija novietoti, jo ražoja leģendāro “Vāverīti”. Pēc tam rieksti tika skrubināti visu ceļu autobusā un izbaroti grauzējiem Zooloģiskajā dārzā, kas bija nākamais pieturas punkts. Ak, šīs saldās, taustāmās atmiņas... .

Jau daudzus gadus fabrika nelaiž apskatniekus pašā fabrikā, bet tā vietā ir izveidota pārdomāta un mūsdienīga Šokolādes muzeja ekspozīcija, kas ieved šokolādes pasaulē. Šobrīd muzejs darbojas citā kvalitātē. Biju patīkami pārsteigta par interaktīvo šokolādes vidi. Vispirms jau ikvienam apskatniekam iesaku ekskursijā doties ar gidi, kura lieliski izstāsta “Laimas” fabrikas vēstures līkločus, kā arī pašu konfekšu un produktu stāstus, kas ir pārsteidzoši fascinējoši. Neizpaliek arī stāsti par šokolādi, kakao pupiņām, kā arī dažnedažādi citi atraktīvi prieki.

Muzejā nerimstoši tiekam iesaistīti šokolādes naratīvos – gan uzdodot mums jautājumus, gan katram dodot iespēju skatīties ekrānos izvēlētās īsfilmas. Ekskursijas sākumā katrs tiekam pie kartītes ar QR kodu, kura ir šokolādes formā. Ar to iespējams ikvienam izveidot savu personalizētu šokolādīti ar uzrakstu, kā arī nofotogrāfēties un nofilmēties uz dažādiem krāsainiem un šokolādīgiem foniem. Ekskursijas beigās katrs saņem savu šokolādīti un uz pirms tam fabrikā norādīto e-pastu – arī sevis uzņemtās bildes un video pāris dienas vēlāk. Vēl tiekam iepriecināti ar dažādu filmu skatīšanos par šokolādes un “Laimas” tematiku, kā arī cienāti ar tikko pagatavotu karsto šokolādi no šokolādes strūklakas. Protams, neizpalika arī cienāšana ar konfektēm no lielā konfekšu groza, kas lika mazajiem ekskursijas dalībniekiem krietni sasprindzināt smadzenes, lai izvēlētos to īsto konču un pēc tam otru, un varbūt trešo īsto konču, ja mamma atļaus.

Tajā pašā laikā paralēli 21. gs. modernajiem interaktīvās vides priekiem apmierināti būs arī apskatnieki, kuriem patīk tā sacīt vintage un ierastā muzeja vide ar vēsturiskiem artefaktiem, jo tādu muzejā netrūkst. Sienas un grīdas ir klātas ar dažādiem šokolādes, konfekšu, kūku utt. iesaiņojumu attēliem. Pārsteidzoši, kādas tik bijušas saldumu nosaukumu variācijas laiku laikos.

Patiesībā, raugoties vien uz saldumu iesaiņojumiem hronoloģiskā secībā, cilvēks, kas nepārzina pasaules vēsturi, varētu uzrakstīt īsu vēstures rokas grāmatu. Tieši tik pamatīgi šie šķietami nenozīmīgie konfekšu papīrīši mums atklāj vēstures nospiedumus arī šokolādes un saldumu pasaules perspektīvā. Lielāko daļu šīs retro, kā arī plašās padomijas laika kolekcijas muzejam sanesuši paši šokolādes mīļotāji, kuri, pateicoties brīnišķajām sekcijām, aiz kuru stikliem agrāk novietotie priekšmeti bija neaizskarami un apbrīnojami tikai ar acīm, tie saglabājušies neskarti un ļoti labā stāvoklī. Gan milzīgi šokolādes zaķi, vairāk kā 100 gadus vecas figūriņas, kā arī mūsu paaudzes acīm neredzēti metāla un pat zīda šokolādes kārbiņu krājumi. Nerunājot nemaz par konfekšu papīrīšu plašo kolekciju, kas klāj muzeja sienas un žilbina ar tik tiešām asprātīgiem nosaukumiem un liek gan pasmaidīt, gan arī dažbrīd nošausmināties.

Kādēļ tieši Rīgā radies brīnišķais baltais zefīrs sastāv tieši no 2 pusītēm, nevis vienas? Kādēļ karameles fabrikā veido tikai vīrieši? Kāds ir populārākās “Laimas” konfektes “Serenāde” receptes tapšanas mīlasstāsts? Šos jautājumus muzejā droši var uzdot, un jums atbildēs.

fil! Sendi